Lai nodrošinātu, ka pēc meža stādīšanas iesakņojas vairāk stādu, ir jāievēro vairāki svarīgi nosacījumi. Te ir 10 galvenie nosacījumi, kas palīdzēs sasniegt labākus rezultātus:

Pareizā stādu izvēle
Izvēlieties sugu  kas ir piemērota konkrētajai augsnei, klimata apstākļiem un audzēšanas mērķim (piemēram, priedes sausās smilts augsnēs, egles auglīgās mālsmilts augsnēs).

Augsnes sagatavošana
Pirms stādīšanas nepieciešams uzlabot augsni – arot, frēzējot vai citādi apstrādājot, lai nodrošinātu labāku sakņu kontaktu ar augsni un samazinātu nezāļu konkurenci.

Stādīšanas dziļums un tehnika
Stādus nepieciešams iestādīt pareizajā dziļumā – ne pārāk seklā vai dziļā bedrē, lai saknes viegli sasniegtu barības vielas un mitrumu.

Optimāls stādīšanas laiks
Vislabāk stādīt pavasarī vai rudenī, kad ir pietiekams mitrums augsnē, un temperatūra ir piemērota, lai mazinātu stādu stresu.

Kvalitatīvi stādi
Izvēlieties stādus ar labi attīstītu sakņu sistēmu, kas nav bojāta vai izžuvusi. Pārliecinieties, ka stādi tiek pareizi uzglabāti līdz stādīšanai.

Pietiekams mitrums
Nepieciešams, ka augsnē ir pietiekams mitrums. Ja iespējams, izvēlieties stādīt pirms lietus.

Aizsardzība pret kaitēkļiem un dzīvniekiem
Aizsargājiet stādus no meža dzīvniekiem, piemēram, uzstādot aizsargtīklus vai izmantojot repelentus. Pasargājiet arī no kaitēkļiem un slimībām.

Saules un ēnas līdzsvars
Jaunajiem stādiem nepieciešams pietiekams apgaismojums. Atbrīvojiet vietu ap stādu, ja koki vai krūmi rada pārmērīgu ēnu.

Nezāļu kontrole
Regulāri likvidējiet nezāles ap stādiem, lai samazinātu konkurenci par barības vielām un mitrumu.

Pēcstādīšanas kopšana
Veiciet regulāru uzraudzību un kopšanu: pārbaudiet stādu stāvokli, novērsiet bojājumus un veiciet papildināšanu, ja nepieciešams.

Ievērojot šos nosacījumus, ievērojami palielināsies stādu izdzīvošanas un iesakņošanās iespējas.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Meža dabiskā atjaunošanās

Līdz pat 20.gadsimtam mežs izcirtumos atjaunojās galvenokārt dabiski. Šim meža atjaunošanās veidam pieskaņoja arī meža izmantošanu: lai skujkoku izcirtumi labi apsētos, tiem bija jābūt šauriem. Mežu cirta tikai ziemā, tāpēc lapu koku izcirtumos radās daudz atvašu, kas nodrošināja jaunas audzes veidošanos (ja kokus cērt vasarā, atvašu ir daudz mazāk). Izcirtumos mēdza atstāt arī sēkliniekus – uz vienu hektāru 30–40 vecus kokus. Tos nocirta pēc tam, kad meža atjaunošanās izcirtumā bija nodrošināta. Piemērotos apstākļos meža dabiskās atjaunošanās veidam ir zināmas priekšrocības – tas ir lēts, audzes veido vietējiem apstākļiem piemērojušās koku sugas, veidojas stabilākas, galvenokārt mistrotas audzes, kas ir viens no ekoloģiskās mežsaimniecības vadmotīviem.

Kā dabiskās atjaunošanās trūkumu mežsaimnieki min to, ka ne visās platībās iespējama vēlamās koku sugas ātra un kvalitatīva atjaunošanās, tur-klāt, lai audze būtu kvalitatīva un skaista, tai bieži būs nepieciešamas sastāva kopšanas cirtes.

Taču, ja cērtamajā audzē jau izveidojusies pietiekami bieza pamatsugas paauga, mežsaimnieki cenšas to saglabāt, jo tādējādi var ietaupīt ne tikai izdevumus par meža atjaunošanu, bet arī tik daudz gadu, cik paauga veca. Tāpēc meža dabiskā atjaunošanās savu nozīmi nav zaudējusi arī mūsdienās.

Meža mākslīga atjaunošana

Lai arī Latvija atrodas reģionā, kur gan izcirstajās meža platībās, gan arī neizmantotajās zemēs notiekošu veģetācijas pārmaiņu rezultātā mežs izveidojas dabiski – mežs nodrošina savas pastāvēšanas nepārtrauktību –, dažkārt rodas apstākļi, kad mežs dabiski neatjaunojas vai atjaunošanās pārāk ieilgst. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka kokiem nav sēklu gads vai arī meteoroloģiskie apstākļi nav labvēlīgi sēklu dīgšanai. Izcirtumi bieži vien aizzeļ ar zālaugiem un krūmiem vai arī atjaunojas ar nevēlamu koku sugu. Tāpēc meža īpašnieki izvēlas mežu atjaunot mākslīgi – sējot vai stādot. Cilvēka sētas vai stādītas jaunaudzes sauc par meža kultūrām. Pirmās meža kultūras Latvijā ierīkotas jau 17.–19.gadsimtā, kad cilvēki daudz vērības veltīja ozolu ieaudzēšanai, jo ozolu koksni izmantoja kuģu būvniecībā.

Lai gan mākslīgā meža atjaunošana ir dārgāka, tā ļauj daudz īsākā laikā izveidot jauno audzi vecās vietā, turklāt ar vajadzīgo koku sugu un biezumu; turklāt mākslīgi atjaunotu mežaudzi ir vienkāršāk kopt un izstrādāt. Taču kā lielākais mākslīgi atjaunotas mežaudzes trūkums minams tas, ka vienas sugas un viena vecuma tīraudžu ierīkošana var paze-mināt meža rekreācijas un meža ainavisko vērtību, turklāt iespējama arī mežaudzes noturības pazemināšanās.

Meža sēšana

Ja nolemts mežu atjaunot mākslīgi, jāizvēlas, vai mežu sēt vai stādīt. Latvijā sējot mežu atjauno tikai ar priedi. Mežkopības prakse ir pierādījusi, ka ar meža sēšanu labus rezultātus var sasniegt, sējot priedi nabadzīgajās smilts augsnēs ar noregulētu mitruma režīmu, kur zemsedzē ķērpji, zaļās sūnas vai brūklenes un kur pēc vecās mežaudzes nociršanas nav sagaidāms straujš aizzēlums. Sējumi mazāk cieš no lielā priežu smecernieka uzbrukumiem, kas neskar pirmā gada sējeņus. Turpretī, ja svaigā izcirtumā iestāda divgadīgas vai trīsgadīgas priedītes, tās nereti tiek pilnīgi iznīcinātas. Sētas mežaudzes ir bioloģiski noturīgākas, jo saknes netiek deformētas vai ievainotas. Taču sējumus jāsāk kopt agrāk un jākopj biežāk, pirmajās kopšanas cirtēs nevar iegūt izmantojamus sortimentus, turklāt biezi sējumi ir nenoturīgāki pret snieglauzēm un sniegliecēm.

Meža stādīšana

Arī meža stādīšanai ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Ja priedi stāda, to mazāk bojā skujbire. Jebkuras sugas koku stādītās mežaudzes vieglāk pārvar zemsedzes augu konkurenci, pirmās kopšanas cirtes tajās var uzsākt vēlāk nekā sētajās mežaudzēs, turklāt tajās iespējams iegūt jau pielietojamus sortimentus. Izvēloties stādiņus, jāatceras, ka nepieciešams izvairīties no iespējamās sakņu deformācijas un ievainošanas, kā arī no nepiemērotas koku sugas izvēles.

Koku sugu izvēle

Latvijas klimats, kam raksturīga nepastāvīga temperatūra un nokrišņu daudzums, ierobežo koku sugu izvēli meža atjaunošanai. Vairākas sugas, kas ir nozīmīgas Viduseiropas un Rietumeiropas mežsaimniecībā (piemēram, dižskābardis, vairākas baltegļu un priežu sugas), mūsu apstākļos audzēt ir riskanti, jo sals ziemā tām var būt pārāk liels. Tāpēc ļoti uzmanīgi jāizturas pret importētajiem stādiņiem. Labāk pirkt Latvijas kokaudzētavu piedāvātos stādiņus, kas audzēti no vietējās izcelsmes sēklām, bet, ja stādu trūkuma dēļ tas nav iespējams, jāatceras, ka Latvijas klimatam būs piemēroti tikai pierobežas izcelsmju stādi, citu reģionu stādu izmantošana var būt riskanta.

Izvēloties koku sugas, jāatceras, ka:

• priede ir saulmīļu suga, kas nepacieš lapu koku apēnojumu;
• egle labi pacieš apēnojumu līdz 10 gadu vecumam, tādēļ egļu audzes izaudzējamas ne tikai kā pirmā stāva audzes un izcērtot tikai konkurējošos lapu kokus, bet arī atstājot segaudzi, lai pasargātu tās no iespējamās dzinumu apsalšanas salnās. Bet ilgstoša eglīšu atrašanās lielā apēnojumā samazina caurmēra pieaugumu;
• ozols ir saulmīļu suga, kas labi aug auglīgā augsnē. Lai ozoli atzarotos un veidotu labus pieaugumus, to vainagu augšējai trešdaļai jābūt apgaismotai, bet pārējai daļai apēnotai;
• osis arī aug auglīgā augsnē, «jaunībā» ir ēncietīgs, bet nepacieš konkurenci. Osis kopjams līdzīgi ozolam, taču ošu audzes biežāk bojā dzīvnieki;
• bērzs ir gaismas prasīga koku suga, kas maz cieš no dzīvnieku postījumiem un apsalšanas. Bērzu negatīvi ietekmē apses piemistrojums.

Spēcīgs stāds

Izvēloties stādus, jāatceras, ka stādam jābūt spēcīgam un veselīgam. To var redzēt jau vizuāli, stādu aplūkojot:

• saknes – labi attīstītas; pietiekami daudz koksnainu sakņu; biezs smalko saknīšu tīkls; saknes ir dzīvas; stāds ar vāji attīstītu sakņu sistēmu ilgstoši nīkuļos vai pat ies bojā;
• stumbrs – taisns, kas liecina, ka stāds izaudzēts no sēklām, kuras ievāktas sēklu ieguves plantācijā vai kvalitatīvā mežaudzē un tā ieaudzēšanai lietota piemērota tehnoloģija;
• galotnes pumpurs – vesels un spēcīgs, jo tāds stāds būs spējīgs intensīvi augt.

Pirms stāda pirkšanas vēlams pārliecināties, vai stādu partijai ir izsniegts sertifikāts, kas apliecina to izcelsmi un atbilstību noteiktām kvalitātes prasībām, vai stādi ir pārbaudīti atbilstoši fitosanitārajām prasībām. Visās Eiropas Savienības valstīs tirgot atļauts tikai sertificētu meža stādāmo mate-riālu, tāpēc sertifikātam ir vienots paraugs ar konkrētu informāciju, kas izstrādāta neatkarīgi no valsts, kurā stādi ir audzēti.  Iegādājoties stādus, pārdevēja pienākums ir izsniegt pircējam etiķeti ar atsauci uz sertifikātu un informāciju par konkrēto stādāmā materiāla partiju un ražotāju.

Kad stādīt?

Meža atjaunošanai ir noteikts savs laiks. Meža sēšanu var veikt tikai pavasarī – jo agrāk, jo labāk. Kailsakņu stādu stādīšana arī veicama pavasarī tūlīt pēc zemes atkušanas līdz pumpuru saplaukšanai. Ietvarstādu stādīšanas laiks ir garāks.  Ietvarstādi ir stādi, kuru saknes ir ietvertas substrātā, kas dod iespēju tos stādīt arī vasarā. Parasti substrātu veido kūdra, ko piesūcina ar barības šķīdumu. Taču, stādot kokus rudenī, jāuzmana, lai tie paspēj iesakņoties līdz salam.

Kur atrast stādus?

Stādus var iegādāties kādā no Latvijas kokaudzētavām.
Pastāv arī alternatīva iespēja – iegūt sēklas vai stādmateriālus paša spēkiem. Lai meža īpašnieks savā īpašumā iegūtu sēklas vai mežeņus, Valsts meža dienestā jāsaņem apliecinājums meža reproduktīvā materiāla ieguvei – to nosaka Meža likums. Meža reproduktīvo materiālu atļauts iegūt tikai Valsts meža dienestā reģistrētos ieguves avotos. Bet pirms stādu ievešanas no citām valstīm ir jāsaņem ikreizēja Valsts meža dienesta atļauja. Iegādājoties šādus stādus, pavaddokumentos ir jābūt atsaucei uz ievešanas atļauju.

Likumu normas

Tā kā meža īpašniekiem bieži vien pietrūkst vēlēšanās vai līdzekļu meža atjaunošanai, meža atjaunošana kā obligāts pasākums fiksēta arī Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Meža likums, kā arī Ministru kabineta  noteikumi  nosaka mežaudzes atjaunošanas termiņus, paredz atjaunotās mežaudzes kopšanu, sniedz kritērijus, pēc kuriem Valsts meža dienesta darbinieki mežaudzi atzīst par atjaunotu un pēc kuriem pārbauda tās kopšanu.

Nākotnes mežu pamats

Meža atjaunošana – stādīšana, sēšana, kultūru kopšana un aizsardzība – ir nākotnes meža pamats. Cik apzinīgi un pareizi to pratīsim un varēsim veikt, tādu mežu arī izaudzēsim. Lai gan grūti noticēt, ka maza, pūkaina priedīte reiz var izaugt par milzīgu masta priedi, tā var. Un šajā varēšanā slēpjas dabas varenība.